1.aprīlī Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra Tiesu psihiatrisko ekspertīžu un piespiedu ārstēšanas centram ar apsardzi – 25 gadu jubileja!
“Laktas ielas centrā”, kā mēs to dēvējam īsā variantā, katra diena sākas ar “piecminūti”, kad atbildīgie speciālisti izskata dienas uzdevumu plānu, nodaļu posteņos, kuri izvietoti A jeb Ārstniecības bloka 2., 3., un 4. stāvā, pacientiem tiek izdalītas zāles un tie dodas uz savām ergo, fizioterapijas, psihologa vai dažādām darba terapijas nodarbībām. Tad ir pusdienlaiks, klusā stunda, pastaigas, vakariņu laiks un atpūta, bet no plkst. 23:00 pošanās uz gulēšanu, savukārt personālam sākas naksts dežūra. Tā aizrit ikdiena, daudziem no pacientiem – dzīve. Viņi šeit atrodas Kriminālprocesa ietvaros pieņemta tiesas sprieduma rezultātā, jo psihiska rakstura traucējumu dēļ nepieskaitāmības stāvoklī izdarījuši Krimināllikumā paredzētu nodarījumu un viņu ārstēšanā noteikts medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis (MRPL) ārstniecības iestādē ar apsardzi. Daudziem ārstniecība šajā centrā turpinās gadiem, ir, kuri te atrodas jau vairāk nekā 20 gadus, jo ir rezistenti pret pilnīgu atveseļošanos, tāpēc nepastāv iespēja mainīt MRPL pret ārstēšanos vispārējā tipa stacionārā vai ambulatori, ko paredz likums.
Ir 1999. gada 29. janvāris…
Tā ir svinīga diena – “noslēdzas kāds projekts vienpadsmit gadu garumā, kurš ir nozīmīgs visai Latvijas psihiatrijai”, rakstīts Valsts Psihiatrijas centra informatīvajā izdevumā “Latvijas Psihiatrs”. Šajā dienā tiek atklāta jaunā Piespiedu ārstēšanas un tiespsihiatrisko ekspertīžu nodaļa kapitāli izremontētā ēkā, kas aprīkota pēc Eiropas labākajiem paraugiem un tās projektēšana, rekonstrukcija, apsardze un iekārtošana izmaksājusi 1milj. 734 tūkstošus latu. “Četros stāvos izvietotas ērtas divvietīgas palātas ar lieliem organiskā stikla logiem, tādēļ palātās vienmēr daudz gaismas, patīkamo iespaidu vēl pastiprina gaumīgos pasteļtoņos nokrāsotās sienas, jaunās koka gultas sedz krāsaina gultasveļa. Šķiet, viss šeit paredzēts pacientu un personāla ērtībām un drošībai – personāla darba telpās un gaiteņos ierīkotie posteņi apgādāti ar pašu jaunāko tehniku, ir gan moderni iekārtotas dušas, gan virtuve, atsevišķas telpas paredzētas smēķēšanai un atpūtai. Nekur nemana restes, arī daudzās novērošanas kameras izvietotas tik neuzkrītoši, ka žurnālisti, kas kuplā skaitā ieradušies, lai atspoguļotu šo notikumu presē un televīzijā, atkal un atkal atgriežas pie jautājuma par nodaļas apsardzi un citiem ar drošību saistītiem jautājumiem,“ raksta laikraksts. Preses konferencē Valsts Psihiatrijas centra, mūsu ārstniecības iestādes toreizējā direktore Solita Udrasa vairākkārt uzsver, ka “šī pirmām kārtām ir ārstniecības iestāde un pacientu atrašanās šeit ir nevis sods, bet viņu psihiskā stāvokļa diktēta nepieciešamība”. Viņa atgādina arī par iestādes tapšanas vēsturi. Jau 1988. gadā toreizējā LPSR Ministru Padome bija pieņēmusi lēmumu uz kādas slimnīcas bāzes veidot Latvijā speciāla režīma piespiedu ārstēšanas nodaļu. Diemžēl tas netika izpildīts finansiālu apstākļu un augsto prasību dēļ. Bija pat izdots rīkojums šādas nodaļas iekārtošanai Jelgavas psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Pēc Atmodas 1991. gadā vairs nebija pieļaujama šo psihiski smago pacientu sūtīšana ārstēties uz Kazaņas psihiatrisko iestādi – sievietes, un Kaļiņingradas apgabala Čerņihovsku – vīriešus. Tomēr tikai 1995. gada 4. aprīlī tika pieņemts Ministru kabineta rīkojums Nr. 156 beidzot tika pieņemts lēmums “Par piespiedu ārstēšanas un tiesu psihiatrisko ekspertīžu nodaļas izveidošanu” Lakatas ielā 2/4, kur liels ieguldījums bija toreizējam valsts galvenajam psihiatram Oskaram Velmeram, aizstāvot šo ideju 5., 6. Saeimā un daudzās Ministru kabineta sēdēs. Savukārt toreizējais Labklājības ministrs Vladimirs Makarovs savā uzrunā atzīmēja, ka līdz ar jaunās piespiedu ārstēšanas nodaļas atvēršanu Rīgā, pēc tam, kad vismaz piecu pašvaldību vadītāji kopš 1988. gada ir atteikušies tādu veidot savā rajonā, “ir tapis vēl viens stāvs tiesiskas Latvijas valsts izbūvē. Jā, tādai vajadzētu būt ikvienai ārstniecības iestādei, bet šodien mēs atdodam ilgstošu, vienpadsmit gadus ilgu parādu tiem, kas ir garīgi slimi. Man gandarījums par to arī tādēļ, ka šajās dienās Latvijā uzturas Eiropas Padomes speciāla komisija, kas uzrauga, vai mūsu slēgtajās iestādēs netiek pieļauta pacientu spīdzināšana.” Jaunā psihiski slimo piespiedu ārstēšanas nodaļa reālu darbību uzsāka 1999. gada 1. aprīlī.
Nozīmīgi sabiedrības drošībai
Atgriežoties šodienā, nedrīkst aizmirst, ka MRPL ir nozīmīgs sabiedrības drošībai, tomēr mūsu psihiski slimo piespiedu ārstēšanās centrs nav cietums, bet gan specializēta mūsu slimnīcas nodaļa, kurā ārstējas psihiski ļoti slimi cilvēki, un kurā strādā medicīnas personāls. Iestāde veidota atbilstoši Eiropas cilvēktiesību prasībām, lai ilgstošajiem pacientiem te būtu atbilstoši dzīves apstākļ, bet personālam – piemēroti darba apstākļi. Arī savstarpējā komunikācija šeit ir nozīmīga. Tā gadu gaitā veidojusies civilizēta un cilvēcīga. Līdzās Ārstniecības blokam atrodas E-bloks jeb Stacionārā tiesu ekspertīžu nodaļa, kurā ekspertējamie atrodas vidēji līdz mēnesim.
“Palātās ir mazāks pacientu skaits nekā citās ārstniecības ietādēs, kas ir ļoti svarīgi, lai starp pacientiem nerastos konflikti,” psihiatru avīzītes “EFEXOR Ziņas” 2000. gada oktobra numurā stāsta pirmais “Laktas ielas centra” direktors Igors Vasins. “Palātās parasti ir 2-3 pacienti. Mūsu personāls ir speciāli apmācīts un vidēji vairāk nekā parastajās nodaļās. Vienā postenī ir ap 10 pacientu. Darbā tiek ievērots komandas princips – ar vienu pacientu strādā ārsts, medicīnas māsas, psihologs, ergoterapeits, sporta terapeits, kuri savstarpēji apmainās ar viedokļiem un izstrādā vienotu koncepciju pacienta aprūpei.Uzsvars tiek likts uz pacientu nodarbinātību. Organizējot darba terapiju, mūs ierobežo telpu un apkārtnes šaurība, tādēl ļoti pārdomāti cenšamies izmantot katru stūrīti. Pacienti paši uzkopj savas istabas. Plaši praktizējam pašapkalpošanās darbus – pieejama ir veļas mazgātuve, gludinātava, mācību virtuve, kur slimnieki mācās gatavot ēst un kā uzvesties pie galda. Ar tiesas lēmumu pacienti tiek ievietoti šeit, un ar tiesas lēmumu viņi tiek izrakstīti no mūsu ārstniecības iestādes.”
“Laktas ielas centra” ilggadīgais darbinieks, narkologs Roberts Kļučņiks tajā strādājis no pašas pirmās dienas, visu trīs centra toreizējo vadītāju pakļautībā: pie Igora Vasina, Veltas Ansbergas un Riharda Brēdermaņa. Viņam ir ārsta kvalifikācija, vairāk speciāllizējies narkoloģijā un konsultējis situācijas, kurās nozieguma pamats bijis saistīts ar narkoloģiju, kopš 1979. gada viņš ilgāku laiku strādājis Straupes narkoloģiskajā slimnīcā. Pats pieteicies darbam Laktas ielas centrā, lai gan psihiatriskā pieredze nebija liela – bija beidzis psihiatrijas kursus un bija strādājis toreizējā Neatliekamās palīdzības specializētajā psihiatriskajā brigādē. Viņš ar lielu cieņu atceras izcilās psihiatres Ināru Aivari, E bloka vadītāju, un Larisu Lemeševsku, tiesu psihiatrijas ekspertes Rasmu Klotiņu un Anitu Apsīti, RPNC virsārsti Lūciju Arāju un Laktas ielas centra pirmo direktoru – Igoru Vasinu, kuram bija liela iepriekšējā pieredze likumpārkāpēju psiholoģijā, strādājot par psihiatru Jelgavas cietumā, un ar kuru jau no paša sākuma izveidojās labs koleģiāls kontakts. Arī citu darbinieku atmiņās viņš palicis kā zinošs, gudrs ārsts, lai arī stingrs un prasīgs, bet arī tolerants un labvēlīgs pret kolēģiem. Ar viņu rūpīgi analizētas pacientu ordinācijas (terapiju) lapas – kur ārstniecība sekmējas, kur nepieciešams to koriģēt. Vislielākais gandarījums visiem bijis, kad šo pacientu psihiskā veselība uzlabojusies un tiesā varēts aizstāvēt šo pozīciju, un tiesa lēmusi par MRPL maiņu, bet bijuši arī gadījumi, kad tiesa lēmusi pretēji iestādes psihiatru slēdzienam, kas viesis bažas par pacienta turpmākām darbībām.
Darbu sāka bez jokiem – 1. aprīlī
“Atceros, kad sākām 1. aprīlī strādāt, pirmie pacienti parādījās tikai ap 12. aprīli”, stāsta Roberts Kļučņiks. Tos no Centrālcietuma atveda ar smago kravas mašīnu, pārvilktu ar tentu. Pavadošā militārpersona nolaida bortu un lika lekt ārā pa vienam, skaļi izkliedzot: staķja? (kurš pants?)…, famiļija (uzvārds?)…” Tad gan nodomāju, kur gan esmu iekūlies, jo šitā ar cilvēkiem apieties nemāku. Tajā reizē pamanījām arī cietumā iedibinātās “kastu” jeb “galdu” tradīcijas, kas bija atvestas līdzi. Viens no šiem pacientiem neuzdrošinājās sēdēt ar visiem kopā uz sola, tāpēc sēdēja uz grīdas… Bet to mēs ātri likvidējām, nosakot, ka šajā iestādē visi ārstējamie ir vienādi. Lielākā daļa pacientu sevi uzskatīja par ticīgiem, skaitīja pātarus, atsaucās uz Dievu, viņu palātās bija bībele un svētbildes, uz centru bieži nācā mācītāji, galvenokārt batjuškas, pareizticīgo mācītāji, bet pacienti ticību bieži arī mainīja. Reiz man nācās kļūt arī par laulību liecinieku. Bija mums tāds pacients Aigars, viņš pasūtīja un lasīja laikrakstu “Zintnieks” un ar tajā publicēto precību sludinājumu iepazinās ar kādu sievieti, kurai gan varēja manīt psihiskas atpalicības pazīmes. Bet Aigars bija izdomājis – kā ģimenes cilvēks viņš varēs no ārstniecības iestādes tikt ārā ātrāk. Šīs viņa cerības gan nepiepildījās, un pēc laika abi izšķīrās. Jāatzīmē, ka ikdienas saskarsmē smagus noziegumus pastrādājušie maniaki un slepkavas bija pieklājīgi, sirsnīgi cilvēki – nekas neliecināja par viņu psihisko slimību. Ieturējām korektas attiecības, ja to nespēj, tad darbs šeit pārvēršas par elli pašam. Vēlos pieminēt ļoti, ļoti sirsnīgos svētku pasākumus, kurus gadiem pašaizliedzīgi, ar gaišu vēlmi organizēja rehabilitācijas speciālisti: Ingrīda Pavasare, Jānis Matulis, Rihards Rīders, Visvaldis Lācis un citi. Īpaši bija Ziemassvētki un Līgosvētki. Tās bija divas reizes gadā, kad vienviet kopā satikties varēja visi pacienti. Ziemassvētkos sarīkojumu organizējām mūsu plašajā sporta zālē, bet Jāņos sēdējām ārā, pie gariem galdiem. Kā viņi šiem svētkiem gatavojās! Lepojās ar saviem priekšnesumiem. Viņi mācījās dejas, deklamēja, dziedāja, spēlēja ģitāru un atnāca uz svētkiem tīri, sapucējušies. Svētku galdam katrs bija kādu eiro iemaksājis un uz galda nekā netrūka, pat agrākā deficīta – kūpinātu vistiņu. Man darbs Laktas ielas centrā patika. Atceros to kā dzīves vislabāko, visgaišāko posmu.”
Rihards Brēdermanis ir “Laktas ielas centra” visilglaicīgākais vadītājs – turpat 14 gadus. Viņš atzīmē, ka centram vienmēr bijusi laba, koordinēta un saskaņota sadarbība ar Valsts policijas apsardzi. Kadru mainība centra kolektīvam nav raksturīga, daudzi stradā tajā gadiem. Tagad gan parādoties arī jauni darbinieki, jo daļa “veco” aizgājusi pelnītā atpūtā. Centra iekšienē ir normāla sadzīve – pacienti ir nodarbināti dažādās terapijās, tāpēc “uz muļķībām” prāts nevelk, tam neatliek laika. Piemēram, darba terapijas ietvaros ir nodarbības šūšanā, kokapstrādes darbnīcā, siltumnīcā, kur paši audzē gurķus, tomātus, lociņus, un dobēs ārpus tās – ķirbjus un citus dārzeņus, ko paši arī sagatavo un konservē ziemai, lai papildinātu ēdienkarti. Centrā strādā lielisks, vērtīgs kolektīvs. Esam izdzīvojuši arī grūto kovidlaiku, kurā bija brīdis, kad slimoja personāls, nebija, kam strādāt, un tad brauca palīgos no RPNC citām nodaļām.”
“Šobrīd darbu ar pacientiem nodrošina vairāk nekā 130 darbinieki”, stāsta centra virsmāsa Ilona Martuka, kura ilgus gadus strādājusi vienā no posteņiem, tā teikt – ‘’augšā”, un pirms nepilniem diviem gadiem sākusi strādāt “lejā”. Tāds ir darbinieku vidū pieņemtais centra A bloka trīs ārstniecības stāvu un administrācijas, speciālistu 1. stāva dalījums. “Šobrīd aprūpējam šeit 38 pacientus, no kuriem 6 ir sievietes. Ir, protams, jārēķinās, ka šeit darbs ir ar psihiski slimiem cilvēkiem, kuri var arī pēkšņi kļūt impulsīvi, ja kas nepatīk. Ir darbinieki, kuri nav izturējuši psiholoģisko spriedzi, izdeguši un aizgājuši, bet mēs viens otru atbalstām, jo vājuma brīži pāriet. Ja arī darba sekmes nav uzreiz redzamas, tad ar laiku ir pamanāms, ka intensīvais rehabilitācijas darbs, cilvēcīgā attieksme ir iepriekš rupjos, agresīvos pacientus izmainījis, padarījis pieklājīgus, savāktākus, licis izturēties kā cilvēkiem pieklājas. Svarīgi ir neuztvert pacientus personīgi, nenolaisties līdz viņu līmenim agresijas brīžos. Viņiem te ir labi dzīves apstākļi, un lai gan ārtelpā vieta nav plaša, tā ir sakopta un īpaši skaista, kad zied pacientu koptie kuplie rožu krūmi.”
Sveicam mūsu ārstniecības iestādes izturīgo un saliedēto Tiesu psihiatrisko ekspertīžu un piespiedu ārstēšanas centra kolektīvu ceturtdaļgadsimta darbības jubilejā!
