20. janvārī – 1991. gada barikāžu aizstāvju atceres dienā –, Latvijas tauta atceras un godina tos, kas ar savu pārliecību un varonību uz barikādēm spēja nosargāt brīvas un neatkarīgas Latvijas Republikas atdzimšanu.
Rīgas psihoneiroloģiskās slimnīcas kolektīvs nebija izolēts no sabiedriski politiskajām norisēm 90. gados Latvijā. Atmodas vilnis bija jūtams arī te.
Psihiatrijas stacionāra 16. nodaļas vadītājs Andris Lutums atceras, ka nekad gan arī padomju laikos nav bijis ierobežots izteikt savas domas, arī pacientu slimības vēstures nebija obligāti jāraksta krievu valodā. Iestādes vadītāja Zuzanna Sočņeva pati runājusi abās valodās. Cilvēkus te nevētīja pēc politiskajiem uzskatiem. Darba disciplīna, profesionāla pienākumu veikšana bija svarīgākais kritērijs. Tāpēc, kad sākās Latvijas Tautas frontes veidošanās, arī Rīgas psihoneiroloģiskajā slimnīcā kolektīvs aktīvi iesaistījās.
Latvijas Tautas frontes organizācijas veidošanas iniciatīvu mūsu slimnīcā uzņēmies psihiatrs Andris Lutums. Tās bijušas daudzas tikšanās ar kolēģiem stacionāra nodaļās, un slimnīcas Tautas frontes organizācija strauji augusi lielumā. Tajā oficiāli iestājās 371 darbinieks, bet faktiski tajā darbojās ap 600 no iestādes ap 1000 darbiniekiem. Slimnīcas Tautas frontes organizācijai bija vairāku cilvēku valde, kuras vadītāji amatā stājās un to pildīja rotācijas kārtībā. Ja arī slimnīcā bija kāda Interfrontes (pretēji noskaņotā Internacionālā darbaļaužu fronte) atbalsta grupa, tai nebija iespējams izvērsties.
Attēls nr. 1. Nopelniem bagātās ārstes, psihiatres Zentas Graudiņas Latvijas Tautas frontes biedra karte nr. 1-13/3547. NPVC Vēstures un kultūras telpas (muzeja) krājums.
“Skaitliski lielākā daļa – vidējais un jaunākais personāls, bija latvieši. Bijām stipri un savu spēku apzinājāmies,” ar lepnumu atceras dr. Lutums, kurš kļuva par Rīgas psihoneiroloģiskās slimnīcas Latvijas Tautas frontes organizācijas vadītāju. “Slimnīcas direktore mūs nevajāja, tikai piekodināja, lai mēs darbojoties tā, lai nav nepatikšanu. Regulāri slimnīcā nogādājām laikrakstu “Atmoda”, vācām ziedojumus un palīdzējām, kam tas bija nepieciešams, sadarbojāmies ar netālās Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas un Jūras medicīnas centra Tautas frontes organizācijām, iesaistījāmies mūsu Ziemeļu rajona aktivitātēs, izvirzījām savus kandidātus vietējo padomju vēlēšanās,1988. gada 8. oktobrī piedalījāmies Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresā un arī pārējos kongresos. Paši gan politikā nerāvāmies, vēlēšanās nestartējām, jo mums svarīgāk bija darīt savu ārstniecības darbu.”
Kad pienāca 1991. gada dramatiskās janvāra dienas, tajos notikumos malā nestāvēja arī Rīgas psihoneiroloģiskās slimnīcas kolektīvs. “Mūsu postenis atradās Doma baznīcā. Turp devāmies uz dežūrām ārpus darba laika, jo iestādes vadība LTF aktivitātes darba laikā neatbalstīja,” pastāstīja Andris Lutums. “Mēs tur pastāvīgi atradāmies kādi 30 cilvēki. Es veidoju dežūru grafikus, bijām klāt visam, kas Vecrīgā notika. Sekojām līdzi, vai kādam nepieciešams psiholoģisks atbalsts vai vienkārši ārsta palīdzība. Līdzi bija viss nepieciešamais pirmās palīdzības sniegšanai. Mūsu darbiniecēm iegadījās būt klāt, kad sašāva un nogalināja kinooperatorus Andri Slapiņu un Gvido Zvaigzni. Tās gan bija drausmīgas sajūtas. Bet kopumā tas bija brīnišķīgs laiks – vienlaikus dramatisks, traģisks un uzvaras prieka piepildīts.”
Par dalību janvāra dienu notikumos 19 Rīgas psihoneiroloģiskās slimnīcas tautfrontieši saņēma “1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi”: Brigita Ābelīte, Zigrīda Ābola, Mirdza Baumane, Liesma Bebre, Ilga Jaunbelzēja, Astra Jurgena, Kristīne Kurzemniece, Valentīna Kurzemniece, Lūcija Lapiņa, Jānis Austris Lukstraups, Andris Lutums, Ināra Prūse, Austris Zvejnieks, Ināra Kuņicka, Lūcija Arāja, Inta Bremze, Zenta Ezerlīce, Ilze Gavriļuka un Silva Idžone.
Attēls nr.2. Rīgas psihoneiroloģiskās slimnīcas tautfrontiešu grupa. Labajā pusē Andris Lutums (ar brillēm), viens no slimnīcas Latvijas Tautas frontes organizācijas vadītājiem. A. Lutuma personīgais arhīvs.
“Pēc Janvāra dienām atgriezāmies ikdienā. Tā gan vairs nebija tā pati ikdiena. Jāatzīstas, arī slimnīcas Tautas frontes organizācija pielika savu roku direktores nomaiņā…” piebilst Andris Lutums. “Man ar Zuzannu Sočņevu bija labs kontakts. Kā cilvēks viņa bija laipna, bet kā vadītāja – skarba un prata visus procesus ārstniecības iestādē turēt stingri rokās. Viņa bija no tām direktorēm, kura nepagurusi cīnījās par sociālajām lietām, par mūsu pacientu tiesībām uz darbu. Viņa spēja aprunāties ar ikvienu cilvēku un svētkos apciemoja visas slimnīcas nodaļas… Tomēr bija sācies visa pārtaisīšanas laiks, kad viss vecais šķita slikts. Daudz kur tā bija kļūda.”
